Tags

,

Globalizācijas laikmetā cilvēkam ir arvien mazākas iespējas dzīvot nošķirti, “uz vientuļas salas”. Valstu līmenī tas kļuvis pilnīgi neiespējami, jo lielā mērā esam atkarīgi viens no otra. Starptautiskā tirdzniecība – imports un eksports, dabas resursu nevienmērīgā sadale, nepieciešamība pēc humānās palīdzības, starptautiski līgumi un bailes no globālas karadarbības – tas viss tautas ir saslēdzis vienotā tīklā. Ja rausi aiz vienas aukliņas, citas kustēsies līdzi.

Mūsdienās valstis, kas atbalsta karadarbību vai to aktīvi izraisa, ir palikušas mazākumā.  Cilvēki apzinās vardarbības ļaunumu, un mēģina viens otru ietekmēt citādos veidos. Kā nepaklausīgam bērnam tiek atņemti saldumi vai spēļu konsole, tā arī valstis un
valstu savienības nosaka ierobežojumus cita citai, tādējādi cenšoties izbēgt no karadarbības kā konflikta risinājuma. Viens no ierobežojumu veidiem ir finanšu sankcijas – noziedzīgu režīmu atbalstošu, ietekmīgu fizisku vai juridisku
personu līdzekļu iesaldēšana ārzemju bankās, kā arī aizliegums šīm personām izsniegt aizdevumus vai veikt ar tām darījumus. Nesens un Latvijā labi zināms piemērs ir Eiropas Savienības ieviestās finanšu sankcijas pret Krievijas pilsoņiem, kuri iesaistīti Ukrainas teritoriālās integritātes, suverenitātes un neatkarības graušanā vai apdraudēšanā. Latvija ir Krievijas kaimiņvalsts, daudzās jomās arī biznesa partneris, tāpēc šādas sankcijas ir zināms risks Latvijas ekonomikai. Tomēr, ņemot vērā politiski ģeogrāfisko situāciju un vēsturisko pieredzi, Latvijas iedzīvotājiem jāapzinās, ka šāds sankciju precedents nākotnē var kļūt par mūsu valsts drošības garantu.

Advertisements